Ja pavadāt pietiekami daudz laika īstās komerciālās audzēšanas telpās, jūs galu galā pārtraucat domāt par spektru kā viļņu garumu sarakstu un sākat domāt par to kā par kaut ko tuvāku augu psiholoģijai. Tas ir interesanti, jo tad, kad LED pirmo reizi ienāca nozarē un visi tikai sāka attālināties no HPS, audzētāji uzskatīja spektru kā krāsu izvēles jautājumu. Radās LED augšanas gaismas pieaugums "pilna -spektra augšanas gaismast" izklausās kā maģiska, droša izvēle-līdzsvarota, saules gaismai-līdzīga, pazīstama. Toreiz tā darbojās, jo lielākā daļa audzētāju vēlējās apgaismojuma sistēmu, kas netraucētu to, ko viņi jau saprata. Taču pēc gadiem ilga darba arkomerciāls LED augšanas apgaismojumsprojektus un vērojot, kā dažādas šķirnes reaģē uz dažādiem spektrālajiem lēmumiem, vairs nedzirdu cilvēkus jautājam, vai kāds spektrs ir "pilns". Es dzirdu viņus jautājam, vai tas palīdz atrisināt konkrētas problēmas, kas notiek viņu istabās.
Jūs saņemat tādus jautājumus kā: "Vai mēs varam palēnināt stiepšanu, nenogalinot biomasu?", "Kāpēc šī šķirne kļūst lecīga otrajā nedēļā?", "Vai ir veids, kā šo telpu nedaudz nomierināt?" Tās nav sarunas par Kelvinu vai CRI; tie ir par uzvedību. Un tā patiešām ir dziļākā patiesība aiz spektra: tā nav armatūras dekoratīva īpašība. Tā mēs runājam ar augu. Klusi. Atkārtoti. Neatkarīgi no tā, vai mēs to domājam vai nē. Kāds audzētājs Oregonas štatā to izteica labāk nekā jebkurš inženieris, ar kuru esmu saticis: "Spektrs stāsta augam, kādā pasaulē, pēc tā domām, tas dzīvo." Kad esat noskatījies pietiekami daudz ciklu, to vairs nav iespējams-neredzēt.
Spektru padara vēl interesantāku, jo efekti ir smalki un{0}}gari. Ja agri piešķirat augiem nedaudz vairāk ziluma, tie reaģē tā, it kā atrastos atklātā, gaišā vidē-kompakta poza, biezākas lapas, ciešāki starpmezgli. Pārslēdzieties uz smagāku sarkano profilu, un pēkšņi mainās viss iekārtas enerģijas sadalījums; tā interpretē pasauli kā drošāku un piemērotāku ģeneratīvai izaugsmei. Pārāk agresīvi ievadiet tālu-sarkano krāsu, un augs "tic", ka tas tiek noēnots, un sāk stiepties, lai sacenstos. Nekas no tā nav mārketings-tā ir evolūcijas reakcija. Kad šīs reakcijas tiek ievietotas perfekti kontrolētā vidē, kurā tiek ievadīta barība, CO₂, VPD, apūdeņošana un temperatūra, spektrs kļūst par vienu no precīzākajiem vadības instrumentiem.
Reiz es apmeklēju siltumnīcu komandu, kas vairākus ciklus darbojās ar smagāku spektru sarkanā krāsā, daudz par to nedomājot. Viņu raža bija veselīga, taču nekonsekventa Uzturvielu programma bija tāda pati, klimata kartes izskatījās labi, bet uzvedība nebija paredzama. Galu galā mēs to izsekojām apgaismojuma izmaiņām. Viņi nomainīja tikai daļu telpas ar ķermeņiem, kas radīja nedaudz atšķirīgu spektrālo līdzsvaru. Labojums nebija jauna mēslojuma stratēģija; tas pielāgoja spektru kaut kam, uz ko šķirne reaģēja mierīgāk. Trīs ciklus vēlāk viņi man teica: "Beidzot šķiet, ka mēs vairs necīnāmies ar augiem." Tādu rezultātu redzat, kad spektrs un fizioloģija sāk darboties kopā, nevis viens pret otru.
Un jo lielāka kļūst iekārta, jo lielāka nozīme tam visam. Hobijas audzētājs var paciest nelielu mainīgumu. Komerciālā saimniecība nevar. Viss viņu bizness ir atkarīgs no paredzamiem ražas logiem, vienotas nojumes struktūras un pārvaldāma darbaspēka. Tāpēc spektrs vairāk kļūst par vadības sviru kā darbības skalu: tas nosaka, cik droši iekārta izturēsies noteiktas receptes ietvaros. Kad komerciālie klienti maina aprīkojumu-vai pret citu zīmolu vai citas paaudzes to pašu-, lielākais pārsteigums reti kad ir efektivitāte. Tas ir tas, cik dažādi raža interpretē telpu.
Viens jautājums, kas netiek pietiekami apspriests, ir spektra, siltuma un laika mijiedarbība. Spektrs nav statisks attēls; tas ir kaut kas armatūrai jātur. Pirmajā dienā var iegūt perfektu SPD līkni, taču, ja armatūra ir karsta vai diodes netiek termiski pārvaldītas, spektrs novirzīsies. Sākumā lēnām, tad manāmi. Daudzi audzētāji man rāda agrīnās-cikla PAR kartes, kas izskatās skaisti, un vēlāk{5}}ciklu kartes, kurās nekas nav tehniski "nepareizs", bet raža jūtas savādāk. Šī atšķirība bieži vien ir termiskās novirzes un smalkas spektrālās novecošanas sajaukums. Tā nav neveiksme,{8}}tā ir fizika. Un tas ir labs atgādinājums, ka spektrs darbojas tikai tad, ja aiz tā esošā aparatūra laika gaitā saglabā savu raksturu. Un, ja vēlaties redzēt, kā augi reaģē uz zilo, zaļo un UVA atsevišķi, pārbaudietKā UVA un zilā{0}}zaļā gaisma manipulē ar augšanu?
Tāpēc arī daudzos projektos, pie kuriem strādājamJT Grow gaismas, saruna reti kad sākas ar SPD diagrammu. Parasti tas sākas ar jautājumu par to, ko audzētājs cenšas stabilizēt vai uzlabot-veģetatīvo disciplīnu, ģeneratīvo impulsu, lapotnes viendabīgumu vai vienkārši nepieciešamās iejaukšanās apjoma samazināšanu -cikla vidū. Dažreiz atbilde ir spektra kniebiens; dažreiz atbilde ir termiskās konsekvences uzlabošana, lai spektrs vispirms netiktu novirzīts. Un dažreiz tā vienkārši ir izpratne par to, kā intensitātei un spektram vajadzētu papildināt vienam otru, nevis konkurēt. Kad augs domā, ka mainās gaisma, tas{6}}pat nedaudz uzvedas savādāk. Un audzētāji to jūt ilgi pirms spektrometra.
Tātad, ja jautājat, kāpēc spektram ir nozīme, atbilde patiešām nav "jo gaismas diodēm ir dažādas krāsas". Tas ir tāpēc, ka spektrs ir gaismas daļa, kas nosaka to, kā augs interpretē savu vidi, cik pārliecinoši tas veido struktūru un cik paredzama raža kļūst no viena cikla uz nākamo. Kad spektrs sakrīt ar fizioloģiju, visa telpa jūtas gludāka. Ja tā nav, jūs pavadāt ciklu, labojot lietas, kuras jums nebija jālabo. Daudzi audzētāji redz tādu pašu uzvedību fotoperiodu pāreju laikā, ko es paskaidrojuKā precīzi kontrolēt fotoperiodu un gaismas kvalitāti.
Savā būtībā spektrs nav mārketinga līnija. Tā ir saruna ar augu. Kad jūs to saprotat, katrs lēmums par apgaismojumu-no armatūras veida līdz spektra stabilitātei līdz siltuma pārvaldībai-sāk izskatīties pavisam savādāk.
